|
Guntars Godiņš
Jaunākie dzejoļi
***
Un manas rokas čūskās lokās kā garas takas pa tavu domu mežu, miegainu un klusu. Un manas rokas melo, upei acīs skatīdamās, ka ieplūšana tavā jūrā būs tik viegla. Un manas rokas apkārt apvijas un pazīst dziļumu, kur spalvas smagums krīt. Un manas rokas zīmē nezināmas zīmes uz tavas ādas krīta tīrās tāfeles. Un manas rokas vējā paceļas pār tevi kā divas smagas kaulu saules. Un manas rokas smejas uz tava prieka kraujas sasildītās sejas. Un manas rokas kliedz kā tavā tornī ieslodzītais zvans. Un manas rokas klusē tavā ūdens melnā mutē. Un manas rokas atmin tava smīna mīklas. Un manas rokas zina, ko tu zini. Un manas rokas dzīvo tevī. Un manas rokas tevī ir manas rokas.
***
Izmirstošā valodā rakstu mirstīgus vārdus uz nemirstīgām smiltīm, uz nepārejoša lietus, uz manu jūtu jūras, kurā burā skatienu buras, kurā kuras saulrieta acs, kurā buras kāds vēju burvis, kurā ir durvis uz citu jūru, kas runā ar smiltīm, ar nepārejošu lietu un manu jūtu jūru,
kur krastā pēc vētru kaujas dažreiz atrast var sen mirušu vārdu kaulus.
***
Baltu cimdu pāris, iemests pavasarim sejā. Divkauja dzejā ar sevi un sevi. Ar burtu, kas paslēpies aiz kādas valodas. Balodis taisa uz galvas Dievam, un Dievs savā lielajā mierā runā uz sasistu sirdi. Tos pašus parastos vārdus. Nekāda ceļa tam nav, vien vējš aizķēris jumta skārdu, bungo uz manu deniņu bungām. Mans ceļš ir elpa, kas no Alpiem nāk, no rūgtā prieka malkiem, no lūgtā būtības sāls. Māls mīca manas rokas, no tām taisa plīstošu sapņu koraļļus, kas ceļ dīvainas pilis sen mirušiem karaļiem. Neko negribu saprast, vien aprast ar šo dīvaino sajūtu, lai gruvešos grūtu, lai vienkārši būtu…
***
Tulkoju igauni un somu, valodas jūk, mājas brūk un domas. Dievs jau sadalījis lomas maniem vārdu aktieriem. Balva – izrāde Nacionālajā galvā. Publika raibu raibā – gnīdas, čības, komentētāji Delfos, prieka un bēdu meitas, kas iemīlas elfos. “Mitä kuuluu?” – kāds soms man zvana un prasa, kā iet? Dedzinu sevī kūlu. Sevī kūlu dedzināt ļauts. Te zonas nav, telefonā soms kauc vai blakus kāds pļerkstošs mocis brauc. Man iet labi, iznāca igauņi “Abi labi”. Noguris es, tikko pabeidzu fs. Nē, viņam nekāds sakars nav ar ss. Jā, esmu noguris no valodām un vārdiem, dauzās lietus pa sirdīm, pa skārdiem, dauzās sirdis pa skārdiem, pa skārdiem ar vārdiem, ar plikiem vārdiem. Es atpūtīšos no igauņa, no soma. Putnā vai lidmašīnā, bet kaut kur lido mana doma. Zvanīja Liāna un teica, ka man kaut kas jāpalasa “Hamletā”. Nu esmu “Hamletā”, lasu. “Mida teed?” – zvana igaunis un prasa, ko daru? Saku esmu “Hamletā”, lasu. “Kurat, Hamlet, Sheakspeare, to pee or not to pee!” “Ej tu čurāt!” – viņam saucu. Valodas jaucu. Izslēdzu moblu, neesmu vairs mobilā sakarā, nu atkal esmu klasiskās dzejas vakarā.
Dzejols par Dougou Es tup pe Dougou un makšķerei. Zvan Lian un sak, lai rakst dzejol par Dougou. Es sak, ka a grunten tup uz sam pe Dougou un ka fīders a barotou man iemesc uz līn, ka es tagad i zveineks, ne dzeineks. Tad Lian pras, kapec es runa tāda mēle? Es sak, ka nupat i atdzejois špāsig somdzeinec Heli Lāksonen, kas rakst som dialekta, bet es šo tulko valoda, ko ļouds runa ap Ainažem un Salacgrīv, un ka es vair netiek no to valod vaļa. – Nu štrunc par valod, rakst dzejol par Dougou, – sak Lian. Man tie pļerzig dzejoļ par Dougou, par dzimten rieb, es var rakstit par džerk, par šūpiņ, par džig, par mormišk, es var rakstit par cops un necops vēj, par spiedien maiņ uz ziu, es var rakstit dzejol pret tiem, kas purga up, griež otrad gultn, tais HESs, lei ķīmij ūdeni, liek tīkls, iet a diubrid, sit a elektrib vai dinamit, bende zius. Gruntens zvans nozvan. Es piecērt. Koukas i gala. Es velk. Mass samens. Tam acs pills a asaram kā tādam Porukam. Es laiž to appakaļ. Roust man fīder. Es piecērt. Koukas i gala. Es velk. Plac plouds kā atejpod vāks nāk louka. Es ņem spining un a džig kā vecam brūtem dauz Dougou pa diben. Nekā. Es uzliek mūdz. Labs sitens. Piecērt. Velk. Smuk līdak. Tik smuk kā Ing Gail. Es nobučo to un palaiž vaļa. Akkal zvan telefons, Lian tik runa un runa, sak, lai es rakst dzejol par Dougou. Es sak, ka Pumpurs jau vien eposs uzrakstij, ka viņč i sadisc, viņč Dougava noslīcinai Lāčplēs, ka dzeinek Dougou souc māts vārda, souc par likteņup un man tas rieb. – Pag, Lian, man roust, – es sak un met telefon krūma. Grunten roust kā trak. Es piecērt. Ne no viets. Kā miec. Koukas milziks. Es velk. Es kouse. Oukša nenāk. Isskatas pec sam. Mier, tik mier. Pīt oukl nostiept kā ģitar stīg – aukšeis mi. Koukas riktiks i gala. Es lēn velk. Jou paiet stund. Es velk. Dius stunds. Es velk. Sam sāk pagurt. Nāk jou tuvak. Es doma, kā dabut krasta to vepr. Nu jou šis i pe pašs mals. Es ņem gaf un stiep to āra. Resns kā Saeims deputac treša gada. Klousas, koukas koukur runa. Skatas, neven nou. Tad es saprot, ka samam iekša kāc las dzejol par Dougou. Es doma, ka sams i norijs kād latveš dzeinek un šis sam vēdera las sou dzejol par Dougou. Es ņem telefon no krūm un zvan Lianam. Lian neadbild.
Vecie dzejoļi
Paskaidrojums
Tikai neraudiet – šeit nav bēres, šeit brīvība. Tāda, kāda mums pienākas. Mežā ābelei rūgti āboli ienākas, laikam tādi tai pienākas.
1986
Nedz
Nedz tēvija, bet prērija, nedz nākotne, bet sērija.
Nedz vēsture, bet mēstuve, nedz kultūra, bet ēstuve.
Nedz brīvība, bet akcija, nedz Latvija, bet stacija.
1988
***
Meitenes, audzējiet krūtis, tēvzemes drošībai būs. Nostājiet priekšā kā rūtis, ienaidnieks apstulbis kļūs.
Aizmirsīs svelmaino naidu, aizmirsīs iekarot mūs. Izlaidīs sērīgu vaidu, gribēs vien iekārot jūs.
Viegli ir atbrīvot prātus, kamēr tie bezprātā krīt. Iekārē atstieps tie kātus, tēvzeme brīva tiks rīt.
Pametiet vagas un kūtis, pametiet traukus un baļļas, meitenes, audzējiet krūtis, meitenes, audzējiet krūtis.
***
“Kad atnāks latviešiem tie laiki?” Patapināts no J. Ruģēna “Latviešu draugu dziesmas”
Vai jele sava mēle tev par nastu, vai jele tu vien mazliet kautrējies, ka tavi vārdi tagad ir par prastu?
Ak, liec man mieru, ies tur smērēties! Vot, šitai krajā foršas meičas baigi, tik nelien klāt, jeibogu, norausies.
Bet ja nu atnāk latviešiem tie laiki, vēl kamēr kaimiņkrogā alu sūc. Starp mums runājot, izsakoties maigi:
BEZ SAVAS VALODAS TU ESI SŪDS.
1979
Tribīne
Runu kaste, mīļā runu kaste, no tevis lijis ūdens daudz: gan hlorēts, destilēts, gan šmucīgs, gan tāds, kas zarnu traktu jauc.
Gan tāds, kas komunisma slacīts, gan tāds, kas komunismā līst. Un, dzirdot apkārt ūdens šalkas, man ļoti, ļoti gribas mīzt.
Bet šeit jau nepiedien tā sacīt, es bikli bilstu – kur te drīkst? Ja esi par, zem tribīnes pa kluso, lai nezāles tur nesadīgst.
Runu kaste, mīļā runu kaste, var būt, ka kādreiz līmens ruks. Es tevi vēlos vārdos ieskaut, kā kara krūzi skāvis Lukss.
1988
***
Es esmu noguris cerēt, un arī jūs – varu derēt.
Mēs – tikai putni virs jūras, un viss, un mūsu vienīgā atpūta – krist,
vēl iesviežot bailēm cerības sejā, un tad lejā un tad lejā, un tad lejā.
1989
***
TIESAS NEBŪS, varat necelties pat kājās, viļņi, palieciet vien savā ūdens mierā, dzirnakmeņi, rībiniet un vēju maliet, tiesas nebūs, tiesas nebūs, tiesas nebūs.
TIESAS NEBŪS, zagļi, zodziet, kaušļi, kaujiet, vilka zobi, haizivs zobi, sadodieties zobos, asins, plūsti, visu vienā krāsā krāso, tiesas nebūs, spļaujiet saujās, tālāk pļaujiet.
TIESAS NEBŪS, lišķi, lišķējiet un lieniet, grūdiet lauskās valstis, spoguļus un klintis, kuģi, šķeliet mūsu valodu un jūru, tiesas nebūs, nāves cilpas vaļā sieniet.
TIESAS NEBŪS, lai gan atmaksa jau nerūs, naids ir saknes, kuras dūrē tura zeme, naids ir kaps, kas apaudzis ar izlīgšanu: TIESAS NEBŪS, tiesas nebūs, tiesas nebūs.
1988
***
Tik neticiet, ka rokas mums ir brīvas, ja nežvadz ķēde tā kā veca nauda, ja nespiež virve tā kā akmens sirdi un plaukstās dzīvība pukst nepakļauta.
Tik neticiet, ka galvas nenoripos, ja karalim labs prāts un dienas labas, ja klusē cirvji, dziļi cirsti bluķos, un bende ļoti laipns ir pēc dabas.
Tik neticiet, ka mūsu zeme – mūsu, ja atrasta tur tava kaklarota, ja vilktā robeža kā debesstrīpa ir beidzot redzama un atkarota.
Bet noticiet, ka ticība ir akla, neviens neko par pliku velti nedos. Bet noticiet – viss tomēr mūsos paliks kā zilajos un mūžīgajos ledos.
1988
Haiku ar cipariem
12345 1234567 12345
***
Viļņu spārni atkārto un atkārto savas kustības.
Jūra ir milzīgs putns, kas visu laiku mācās lidot.
1997
***
Sapnim nav laika izjūtas, sapnis ir ārpus laika. Tas nozīmē, ka miegā tevi varu satikt tikai nejauši. Protams, nekas netraucē mums norunāt precīzi: – Tur, uz mēness tilta pirms pasaules gala, pulksten pavasarī.
1998
***
Iespējams, tā bija Tibetas Nāves grāmata, ko lasīju, iespējams, es pats, kas daudz domājis par smiltīm, kas birst cauri domai kā tādam laika tunelim, caur kuru nonākam no vienas telpas. Otrā.
***
Smalks tušas zīmējums izplūst lietū, ķīnietis kā tāds hieroglifs uz kalna meklē savu dievu.
Vējš uzskrien debesīs pa bambusu tievu, ķīnietis kāpj lejā, atradis dievu.
|