Saulkrastos 2004.g.8.jūnijā Apskaidrošanas kalns

Trīsvienīgā Dieva vārdā, visa Radītāja, mūsu Pestītāja un Dzīvības Uzturētāja Vārdā — žēlastība un miers ir ar mums!

Mēs lūdzam, lai Dieva gars mūs atjauno un spirdzina šajā rīta stundā. Āmen.

Šajā jubilejas dievkalpojumā, kas notiek pateicības zīmē, slavenajam un bieži daudzinātajam PPP, man gribētos pievienot vēl vienu dimensiju.

Apskaidrošanās kalna teksts atklāj ļoti būtisku patiesību. Teksts ir par acumirkli, kad notikumā piedzīvots milzīgs prieks. Mūsu dzīves stāsts ir par šādiem acumirkļiem. Šīs pieredzes – par jebkuru cenu – cenšamies atkārtot. Visvienkāršākais ko varam darīt, protams, ir atkārtot jeb atdarināt ārējos priekšnoteikumus — tā top tradīcijas. Bet --- neatkarīgi no tā, cik precīzi viss tiks kopēts – nekad nebūs tā, kā pirmajā reizē.

ELJAs dibinātāji savā apskraidrošanās kalna atklāsmē lika pamatus tradīcijai, kas attīstījās kā ELJAs kongresi, ELJAs ziņas un kā ELJAs politiskā darbība. Bet – ne tikai… Ticu, ka katrā pulcēšanās reizē – kas notika ELJAs vēsturē, bija kāds jaunietis vai jauniete, kas piedzīvoja savu īpašo atklāsmes acumirkli. Ja tas tā nebūtu, šīs telpas būtu tukšas, un es šorīt runātu pati ar sevi. Kas notika, kā tas izpaudās, kāds bija notikuma saturs? To zinām vienīgi mēs – Tu un es. Ko mēs ar gūto esam darījuši, par to mēs varam stāstīt viens otram, par to liecina mūsu darbi vai rīcība. Un par to mēs esam ļoti priecīgi.

Apskaidrošanās kalna teksts apliecina, ka miegainie, taču beidzot pamodušies Pēteris, Jānis un Jēkabs nevēlējās zaudēt brīnišķīgo atklāsmes mirkli. Pēteris pat gribēja Dievu satvert uz visiem laikiem – celt teltis, kur vienmēr varētu atgriezties. Uz ko Jēzus atbildēja – tā nebūs darīt. Ir jāatgriežas ikdienā, sava pieredze jāņem līdzi ikdienas dzīvē. Vai to darījām mēs, atgriežoties mājās no ELJAs tikšanās reizēm?

Ir riskanti palikt vienīgi atmiņās, - fokusēt skatu vairāk uz pagātni nekā uz nākotni. Jauniešiem, paldies Dievam, šis riska faktors ir mazāks –– mums pusmūža ļaudīm, lielāks, jo esam iemācījušies kontrolēt, pārvaldīt savas izjūtas – kad, kur un kā. Diemžēl, var gadīties, ka neesam klāt brīdī, tagadnes brīža brīnumā un tādējādi dzīvošana atklātībā un atvērtībā tiek apgrūtināta.

Kas tad tur kalnā īsti notika? Manuprāt, Dievs atklāja, ka pats – debesīgais un svētums - ielaužas ikdienā, kad to vismazāk gaidām. Jēzum līdz gāja tikai trīs, kas redzēja un saprata — varbūt tikai tie, jo tieši viņiem pieredze bija visvairāk nepieciešama, un tie deviņi, kas palika mājās, tika galā bez šīs atklāsmes.

Ticu, ka arī ELJAs vēsturē bija tādi, kas brauca līdzi, nezinot kas viņus sagaidīs, bet atgriezās mājās — citādi.

Tādējādi varētu teikt, ka šīs dienas PPP ir Piemiņa – dibinātājiem un tiem, kas turpināja ELJAs tradīcijas, kas bija ELJAs dzinējspēks un sekmēja tās mērķu sasniegšanu, otrais P – Pateicība par pieredzi un par draudzībām, kas turpinājās caur mūsu bērniem. Tik tālu man bija skaidrs. Bet kas varētu būt trešais P ?

Kamēr savā Rīgas dzīvoklī centos pieslēgties pie Apollo tīkla, kas ne vienmēr izdodas ar pirmo mēģinājumu, un sekoju līdz savienojumam, pamanīju tekstu par to, kā notiek kontaktēšanās ar PPP serveru. Ekrāna lodziņā tika paziņots, ka vispirms notiek kontaktēšanās, un tikai tad savienošanās. Pats pēdējais solis pirms nonākšanas pie mērķa – ir autentifisēšana. Sapratu — trešais P ir process. Bet kāds? Paturēju prātā šo domu līdz brīdim, kad atcerējos kādu sarunu, kas man reiz notika ar mums pazīstamo Vilni Zaļkalnu. Viņš man piezvanīja un sacīja, ka sarunās ar Uldi Ģērmani pēdējais ir minējis Vecās Derības tekstus par trimdu. Vilnis gribēja pārrunāt procesu.

Kad saņēmu savas amata māsas priekšlikumu šīs dienas lasījumiem, Ecehiēla teksts lika saprast, ka šis pravietis jāietver uzrunā!

Jau psalmos sastopamies ar trimdinieku dziesmām. Klasisks ir 137. psalms par zaudējumu un ilgām. Trimdinieks jautā — “Kā lai dziedam Kunga dziesmu svešā zemē?”

Un pats atbild: “Ja es aizmirsīšu tevi, Jeruzāleme, lai pamirst mana labā roka! Lai pielīp mana mēle pie aukslējām, ja es neatcerēšos tevi, ja es neturēšu Jeruzālemi vēl augstāk par savu visaugstāko prieku!”

Pravietis Ecehiēls acīmredzot tika iedzīts trimdā, kad 597.gadā krita Jeruzāleme. Pēc pieciem trimdā pavadītiem gadiem viņam bija pirmās atklāsmes, par kurām varētu daudz stāstīt, bet būtiskākais mūsu šīsdienas kontekstam ir salīdzinājums ar laiku, kad tauta atgriezās apsolītajā zemē. Ko tā varēja sagaidīt? No teksta mēs saprotam, ka būs 1/jauna valsts iekārta/režīms, 2/jauna tiesiska dzīve, 3/jauna valdības iekārta, 4/atjaunota polītiskā un ekonomiskā kārtība. Vai izklausās pazīstami?! Trimdinieku sirdīs tiek iedzīvināta Cerība – tauta atgriezīsies mājās miera ganībās. Tiktāl labi. Sākumā trimdinieki atjaunosies, – ne tik daudz, pateicoties jaunajai valdībai vai jaunuzceltajam templim, bet gan, pateicoties savai attieksmei pret sabiedrību un savai gādībai par to. Pārdomājot mūsu procesa gaitu, atceros 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito gadu sākumu – Atmodas laiku un mūsu līdzdalību tajā! Kurš gan var aizmirst pielādētos fordoņus, kas dārdēja atpakaļ uz Latviju.

“Es savākšu jūs un aizgādāšu projām no visām valstīm un zemēm un atvedīšu jūs atpakaļ jūsu pašu zemē. Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu traipiem un no visādas jūsu elka kalpības. Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu… es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jūs apveltīšu ar savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit manos likumos un sargāsit un pildīsit manus noteikumus. Tad jūs paliksit un dzīvosit tai zemē, ko Es devu jūsu tēviem, un jūs būsit mana tauta, un Es būšu jūsu Dievs.”

Dievs kārtējo reizi sevi atklāj tautām un dod liecību par savu varenību, labestību un taisnīgumu. Dieva atbilde nelaimes piemeklētai tautai tātad ir atjaunošanās, pārvēršot bezcerību neaptveramā cerībā. Tad seko Ecehiēla vispazīstamākā atklāsme par izkaltušo kaulu ieleju, kur “dzīvības gars nāca kaulos — tie tapa dzīvi — un nostājās uz savām kājām, — varen liels pulks.

Tomēr, tautai grūti noticēt, ka tās tā varētu notikt tā saka: “Mūsu kauli ir sakaltuši, mūsu cerība ir zudusi, mes esam beigti.” Tādēļ, pravietim vēl dedzīgāk jāatgādina: Tā saka Dievs tas Kungs: “Redzi, Es atvēršu jūsu kapus un izvedīšu jūs, mana tauta, no jūsu kapiem un aizvedīšu jūs atpakaļ. Tad jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, ja Es veŗu vaļā jūsu kapus un vedu ārā jūs no jūsu kapiem. Es likšu jūsos ieiet Savam garam, ka jūs topat dzīvi, un jūs aizvedīšu atpakaļ jūsu zemē… “

Ir taču tā, ka okupācijas laikā bija divas trimdas. Tā kas mita ārpus valsts, un tā, kas palika uz vietas. Procesā, lai varētu apjaust brīvības garu, nācās palīdzēt izvilkt vienam otru no bezcerību kapiem. Ecehiēla grāmatas turpinājumā varam lasīt par atjaunošanos — ļoti tēlaini, pārliecinoši, spēcīgi, rosinoši, svaigi – ar domu celt jaunu templi tautas domās un atmiņās.

Procesa gaitā atklājam, cik būtiska ir mūsu ticība, sastopot Dievu, kas ir dziedinošs, Dievu, kas atjauno, Dievu, kas ir labestīgs, Dievu, kas ir dzīvība un mūžīgais taisnīgums un miers. Visu Dievs darīja un dara ne jau tādēļ, ka tautā pastāv ievērojama nožēla, bet tādēļ, ka Dieva būtībā ir — kontaktēties, savienot un autentifisēt. Šīsdienas trešas P – process.

Tātad:

Piemiņa par to, kas bijis.

Pateicība, prieks par to, kas ir palicis un ir.

Process, kas nav beidzies, kas vēl turpinās.

Un šā acumirkļa aicinājums ir:

Kontaktēties ar mūžīgo, patiesības un taisnīguma avotu, ar kuru

Savienojamies, kad lūdzam un atceramies, bet kas atbild

Autentifisējot mūs!

Paldies Dievam par to. Āmen!

Prāveste Ieva Graufelde