Saulkrastos
2004.g.8.jūnijā Apskaidrošanas kalns Trīsvienīgā Dieva vārdā, visa Radītāja, mūsu Pestītāja un Dzīvības
Uzturētāja Vārdā žēlastība un miers ir ar mums! Mēs lūdzam, lai Dieva gars mūs atjauno un spirdzina šajā rīta stundā.
Āmen. Šajā jubilejas dievkalpojumā, kas notiek pateicības zīmē, slavenajam
un bieži daudzinātajam PPP, man gribētos pievienot vēl vienu dimensiju. Apskaidrošanās kalna teksts atklāj ļoti būtisku patiesību. Teksts ir
par acumirkli, kad notikumā
piedzīvots milzīgs prieks. Mūsu
dzīves stāsts ir par šādiem acumirkļiem.
Šīs pieredzes par jebkuru cenu cenšamies atkārtot. Visvienkāršākais ko
varam darīt, protams, ir atkārtot jeb atdarināt ārējos priekšnoteikumus tā
top tradīcijas. Bet --- neatkarīgi no tā, cik precīzi viss tiks kopēts
nekad nebūs tā, kā pirmajā reizē. ELJAs dibinātāji savā apskraidrošanās kalna atklāsmē lika pamatus
tradīcijai, kas attīstījās kā ELJAs kongresi, ELJAs ziņas un kā ELJAs
politiskā darbība. Bet ne tikai
Ticu, ka katrā pulcēšanās reizē kas
notika ELJAs vēsturē, bija kāds jaunietis vai jauniete, kas piedzīvoja savu īpašo atklāsmes acumirkli. Ja tas tā nebūtu, šīs telpas būtu
tukšas, un es šorīt runātu pati ar sevi. Kas notika, kā tas izpaudās, kāds
bija notikuma saturs? To zinām vienīgi mēs Tu un es. Ko mēs ar gūto esam
darījuši, par to mēs varam stāstīt viens otram, par to liecina mūsu darbi vai
rīcība. Un par to mēs esam ļoti priecīgi. Apskaidrošanās kalna teksts apliecina, ka miegainie, taču beidzot
pamodušies Pēteris, Jānis un Jēkabs nevēlējās zaudēt brīnišķīgo atklāsmes
mirkli. Pēteris pat gribēja Dievu satvert uz visiem laikiem celt teltis,
kur vienmēr varētu atgriezties. Uz ko Jēzus atbildēja tā nebūs darīt. Ir
jāatgriežas ikdienā, sava pieredze jāņem līdzi ikdienas dzīvē. Vai to darījām
mēs, atgriežoties mājās no ELJAs tikšanās reizēm? Ir riskanti palikt vienīgi
atmiņās, - fokusēt skatu vairāk uz pagātni nekā uz nākotni. Jauniešiem,
paldies Dievam, šis riska faktors ir mazāks mums pusmūža ļaudīm, lielāks,
jo esam iemācījušies kontrolēt, pārvaldīt savas izjūtas kad, kur un kā.
Diemžēl, var gadīties, ka neesam klāt brīdī, tagadnes brīža brīnumā un tādējādi dzīvošana atklātībā un atvērtībā
tiek apgrūtināta. Kas tad tur kalnā īsti
notika? Manuprāt, Dievs atklāja, ka pats debesīgais un svētums - ielaužas
ikdienā, kad to vismazāk gaidām. Jēzum līdz gāja tikai trīs, kas redzēja un
saprata varbūt tikai tie, jo tieši viņiem pieredze bija visvairāk
nepieciešama, un tie deviņi, kas palika mājās, tika galā bez šīs atklāsmes. Ticu, ka arī ELJAs vēsturē bija tādi, kas brauca līdzi, nezinot kas
viņus sagaidīs, bet atgriezās mājās citādi. Tādējādi varētu teikt, ka šīs
dienas PPP ir Piemiņa dibinātājiem un tiem, kas turpināja ELJAs
tradīcijas, kas bija ELJAs dzinējspēks un sekmēja tās mērķu sasniegšanu,
otrais P Pateicība par pieredzi un par draudzībām, kas turpinājās
caur mūsu bērniem. Tik tālu man bija skaidrs. Bet kas varētu būt trešais P ? Kamēr savā Rīgas dzīvoklī
centos pieslēgties pie Apollo tīkla, kas ne vienmēr izdodas ar pirmo
mēģinājumu, un sekoju līdz savienojumam, pamanīju tekstu par to, kā notiek kontaktēšanās ar PPP serveru. Ekrāna lodziņā tika
paziņots, ka vispirms notiek kontaktēšanās,
un tikai tad savienošanās. Pats pēdējais solis pirms nonākšanas pie mērķa
ir autentifisēšana. Sapratu
trešais P ir process. Bet kāds? Paturēju prātā šo domu līdz brīdim,
kad atcerējos kādu sarunu, kas man reiz notika ar mums pazīstamo Vilni
Zaļkalnu. Viņš man piezvanīja un sacīja, ka sarunās ar Uldi Ģērmani pēdējais
ir minējis Vecās Derības tekstus par trimdu. Vilnis gribēja pārrunāt procesu. Kad
saņēmu savas amata māsas priekšlikumu šīs dienas lasījumiem, Ecehiēla teksts
lika saprast, ka šis pravietis jāietver uzrunā! Jau psalmos sastopamies ar trimdinieku
dziesmām. Klasisks
ir 137. psalms par zaudējumu un ilgām. Trimdinieks jautā Kā lai
dziedam Kunga dziesmu svešā zemē? Un pats atbild: Ja es aizmirsīšu tevi,
Jeruzāleme, lai pamirst mana labā roka! Lai pielīp mana mēle pie
aukslējām, ja es neatcerēšos tevi, ja es neturēšu Jeruzālemi vēl augstāk par savu visaugstāko prieku! Pravietis Ecehiēls acīmredzot tika iedzīts
trimdā, kad 597.gadā krita Jeruzāleme. Pēc pieciem trimdā pavadītiem gadiem
viņam bija pirmās atklāsmes, par kurām varētu daudz stāstīt, bet būtiskākais
mūsu šīsdienas kontekstam ir salīdzinājums ar laiku, kad tauta atgriezās
apsolītajā zemē. Ko tā varēja sagaidīt? No teksta mēs saprotam, ka būs
1/jauna valsts iekārta/režīms, 2/jauna tiesiska dzīve, 3/jauna valdības iekārta,
4/atjaunota polītiskā un ekonomiskā kārtība. Vai izklausās pazīstami?!
Trimdinieku sirdīs tiek iedzīvināta Cerība tauta atgriezīsies mājās miera
ganībās. Tiktāl labi. Sākumā trimdinieki atjaunosies, ne tik daudz,
pateicoties jaunajai valdībai vai jaunuzceltajam templim, bet gan,
pateicoties savai attieksmei pret
sabiedrību un savai gādībai par to. Pārdomājot mūsu procesa gaitu,
atceros 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito gadu sākumu
Atmodas laiku un mūsu līdzdalību tajā! Kurš gan var aizmirst pielādētos
fordoņus, kas dārdēja atpakaļ uz Latviju. Es
savākšu jūs un aizgādāšu projām no visām valstīm un zemēm un atvedīšu jūs
atpakaļ jūsu pašu zemē. Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu traipiem un no visādas
jūsu elka kalpības. Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu
es izņemšu
no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jūs apveltīšu ar
savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit manos likumos un sargāsit un
pildīsit manus noteikumus. Tad jūs paliksit un dzīvosit tai zemē, ko Es devu
jūsu tēviem, un jūs būsit mana tauta, un Es būšu jūsu Dievs. Dievs kārtējo reizi sevi atklāj tautām un dod liecību par savu varenību, labestību un
taisnīgumu. Dieva atbilde nelaimes piemeklētai tautai tātad ir atjaunošanās,
pārvēršot bezcerību neaptveramā cerībā. Tad seko Ecehiēla vispazīstamākā
atklāsme par izkaltušo kaulu ieleju, kur dzīvības gars nāca kaulos tie
tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām, varen liels pulks. Tomēr, tautai grūti noticēt, ka tās tā varētu
notikt tā saka: Mūsu kauli ir
sakaltuši, mūsu cerība ir zudusi, mes esam beigti. Tādēļ, pravietim vēl
dedzīgāk jāatgādina: Tā saka Dievs tas Kungs: Redzi, Es atvēršu jūsu kapus
un izvedīšu jūs, mana tauta, no jūsu kapiem un aizvedīšu jūs atpakaļ. Tad jūs
atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, ja Es veŗu vaļā jūsu kapus un vedu ārā jūs no
jūsu kapiem. Es likšu jūsos ieiet Savam
garam, ka jūs topat dzīvi, un jūs aizvedīšu atpakaļ jūsu zemē
Ir taču
tā, ka okupācijas laikā bija divas trimdas. Tā kas mita ārpus valsts, un tā,
kas palika uz vietas. Procesā, lai varētu apjaust brīvības garu, nācās
palīdzēt izvilkt vienam otru no bezcerību kapiem. Ecehiēla grāmatas
turpinājumā varam lasīt par atjaunošanos ļoti tēlaini, pārliecinoši,
spēcīgi, rosinoši, svaigi ar domu celt jaunu templi tautas domās un atmiņās. Procesa gaitā atklājam, cik būtiska ir mūsu
ticība, sastopot Dievu, kas ir dziedinošs, Dievu, kas atjauno, Dievu, kas ir
labestīgs, Dievu, kas ir dzīvība un mūžīgais taisnīgums un miers. Visu Dievs
darīja un dara ne jau tādēļ, ka tautā pastāv ievērojama nožēla, bet tādēļ, ka
Dieva būtībā ir kontaktēties, savienot un autentifisēt. Šīsdienas trešas P
process. Tātad: Piemiņa
par to, kas bijis. Pateicība,
prieks par to, kas ir palicis un ir. Process, kas nav beidzies, kas vēl turpinās. Un šā
acumirkļa aicinājums ir: Kontaktēties ar mūžīgo, patiesības un taisnīguma avotu, ar kuru Savienojamies, kad lūdzam un atceramies, bet kas atbild Autentifisējot mūs! Paldies
Dievam par to. Āmen! Prāveste Ieva Graufelde |