Molotova-Ribentropa nozieguma hronika
«Latvijas Avīze»

Jau pēc dažām dienām, 23. augustā, apritēs 65. gadskārta, kopš Maskavā hitleriskās Vācijas emisāri un staļiniskās Padomju Savienības varenie nodevīgi vienojās par Austrumeiropas sadalīšanu. Molotova–Ribentropa pakta slepenais papildprotokols pielika punktu Baltijas un arī Polijas neatkarībai. Tam vajadzēja notikt arī ar Somiju, bet tur padomju karapūļus gaidīja nepatīkams pārsteigums. Pārējās teritorijās realizēt Maskavas vienošanos bija vien tehnikas jautājums. Taču pakts neradās tukšā vietā. Tā priekšspēle bija sarežģītās diplomātiskās kombinācijas Vācijas un PSRS starpā. «Latvijas Avīze» publicē Latviešu virsnieku apvienības sagatavoto hronoloģisko pārskatu par 1939. gada notikumiem, kas noveda līdz 23. augusta naktij.

22. aprīlī

Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs fon Veiczekers telegrammā Vācijas sūtnim Rīgā fon Kocem ziņo: Vācijas vēstniecībai Londonā ir ziņas, ka Anglija ierosinājusi, lai PSRS piedāvā Latvijai, Igaunijai un Polijai militāru palīdzību agresijas gadījumam, ja tās to prasītu. Ja Kremlis šādu priekšlikumu izsaka Latvijai, sūtnim tas tūdaļ jāpaziņo Berlīnei.

3. maijā

PSRS ārlietu tautas komisāra amatā ebreju Ļitvinovu, acīmredzot lai izdabātu Vācijai, nomaina Molotovs.

5. maijā

Vācijas propagandas lietu ministrs Gebelss norāda masu informācijas līdzekļiem atturēties no asiem vārdiem Padomju Savienības virzienā

12. maijā

Pēc vairāk nekā 100 dienu ilgas «tirgošanās» izjūk mēģinājums vienoties par PSRS–Anglijas–Francijas politisku savienību. No Hitlera Staļins cerēja iegūt vairāk.

20. maijā

Molotovs ieminas Vācijas vēstniekam Maskavā Šulenburgam, ka PSRS–Vācijas ekonomiskās sadarbības sarunām vajadzētu arī «politisko bāzi».

30. maijā

Fon Veiczekers telegrafē sūtnim Maskavā Šulenburgam: «Pretēji mūsu līdzšinējai nostājai mēs tagad esam nolēmuši uzņemt sakarus ar Padomju Savienību.» Pēc tam atsevišķā telegrammā sūtniecības padomniekam Helgeram tiek norādīts nodibināt sakarus ar ārējās tirdzniecības tautas komisāru Mikojanu.

31. maijā

PSRS Augstākās padomes 3. sesijā Molotovs prasa, lai Anglijas un Francijas priekšlikumi par militāras savienības slēgšanu iekļautu arī Baltijas valstis.

3. jūnijā

Vācijas vēstnieks Londonā fon Dirksens ziņo uz Berlīni, ka padomju–angļu–franču sarunās Maskava iecirtīgi prasa paredzēt PSRS garantijas Baltijas valstīm ar tiesībām sarkanajai armijai rīkoties arī «netiešu draudu» gadījumā, tiklīdz PSRS jūtas apdraudēta. Tas nozīmē, ka rietumvalstīm būtu jāpiekrīt, ja Padomju Savienība vācu agresijas gadījumā okupētu Baltijas valstis pret to gribu.

5. jūnijā

Vācijas vēstnieks Maskavā Šulenburgs brīdina Ārlietu ministriju Berlīnē, ka Kremlis paredzamo Vācijas–PSRS neuzbrukšanas līgumu var mēģināt izmantot, lai panāktu no Anglijas un Francijas piekrišanu Maskavas nodomiem Baltijā.

6. jūnijā

Vācijas Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktors Grundhers atzīmē: «Saņemta informācija, ka Anglijas spiediens uz Latviju un Igauniju, lai tās pieņemtu krievu «protektorātu», bijis nesekmīgs. Abas valstis tiecas pēc neuzbrukšanas līguma ar Vāciju, kas tām palīdzēšot pretoties angļu un krievu politiskajam spiedienam.«

7. jūnijā

Latvijas ārlietu ministrs Munters un Ribentrops Berlīnē paraksta Latvijas–Vācijas neuzbrukšanas līgumu uz 10 gadiem. Abas līgumslēdzējpuses apņemas nekādā gadījumā viena pret otru nekarot vai pielietot citu vardarbību, bet, ja to dara kāda trešā valsts, līgumslēdzējpuses nekādā veidā to neatbalsta. Pievienotajā protokolā teikts: «Ja vienai līgumslēdzējpusei rodas konflikts ar kādu trešo varu, otras līgumslēdzējpuses sadarbošanās vispārējas neitralitātes noteikumu robežās ar šo varu (piemēram, preču apmaiņa), netiek uzskatīta par šīs trešās varas neatļautu atbalstu.» Pēc līguma noslēgšanas Munteru sūtņa Krieviņa un Ribentropa klātbūtnē pieņem Hitlers. Audience ilga 55 minūtes.

10. jūnijā

Molotovs norāda PSRS vēstniekiem Londonā un Parīzē, ka Anglijas–Francijas–PSRS trejsavienības sarunām nebūs panākumu, ja tās neparedzēs garantijas Baltijas valstīm kaut pret to gribu.

12. jūnijā

Latvijas diplomāti paziņo Anglijas Ārlietu ministrijai, ka ārvalstu garantijas ir pret Latvijas neitralitātes politiku. Tajā pašā dienā «Pravda» raksta: «Baltijas valstu aizsardzība ir Padomju Savienības dziļākā interese. Padomju Savienība ir ieinteresēta Baltijas valstu aizsardzībā pret agresiju.(..) Mieru mīlošā Padomju Savienība vēlas aizsargāt Baltijas valstis viņu pašu interesēs.«

14. jūnijā

PSRS vēstniecības lietvedis Berlīnē Astahovs izsakās Bulgārijas sūtnim Dragovam, ka Kremlis svārstās starp savienību ar rietumniekiem un tuvināšanos Vācijai. Tuvāka tomēr esot pēdējā iespēja, jo Maskava baidās no vācu iebrukuma caur Baltijas valstīm. Ja Vācija deklarētu, ka neuzbruks PSRS, varētu noslēgt neuzbrukšanas līgumu. Dragovs to tūdaļ paziņo vāciešiem, un 16. jūnijā Ribentrops atzīstas Japānas sūtnim Romā, ka Vācija slēgs atbilstošu līgumu ar PSRS.

16. jūnijā

Vācijas sūtnis Romā fon Makensens ziņo par PSRS sūtniecības padomnieka izteikumu, ka Maskava neatstāšoties no savām prasībām pēc Baltijas. Latvijas un Igaunijas neuzbrukšanas līgums ar Vāciju esot vien «līgums starp kaķi un peli».

22. jūnijā

Latvijas un Igaunijas sūtņi Maskavā Kociņš un Reijs izsaka bažas Anglijas sarunvedēju delegācijas vadītājam Strengam par Baltijas valstu suverenitātes upurēšanu trejsavienības vārdā.

26. jūnijā

Vācijas sūtnis Helsinkos Blihers telegrafē uz Berlīni: Somijas ārlietu ministrs Erko pieminējis Vācijas gatavošanos sakarā tuvināšanos ar PSRS ieskaitīt Baltiju padomju interešu sfērā. Blihers lūdz instrukcijas, kā izturēties šajā jautājumā.

29. jūnijā

Blihers Helsinkos saņem atbildi uz savu pieprasījumu: «Baumas, ka Vācija nolēmusi atstāt Baltijas valstis krievu interešu lokā, ir ļaunprātīgi izdomājumi, lai traucētu Vācijas attiecībām ar Baltijas valstīm. Pašreizējās vācu–krievu sarunas rit tikai par saimnieciskiem sakariem. Maskava ar «netiešās agresijas» formulu vēlas panākt tiesības iejaukties Baltijas valstu iekšējās lietās.«

2. jūlijā

Anglijas un Francijas delegācija sarunām Maskavā vienojas, ka militāra palīdzība Baltijas valstīm sniedzama tikai tieša uzbrukuma gadījumā, ja tā tiek lūgta. Molotovs 3. jūlijā stingri pieprasa, lai sabiedrotie pieņem arī «netiešās agresijas» klauzulu, kas paredz «palīdzību» pret baltiešu gribu.

3. jūlijā

Latvijas, Igaunijas un Somijas sūtņi Londonā paziņo, ka viņu valstis nevēlas, lai tiktu pieminētas trejsavienības līgumā Maskavā.

8. jūlijā

Latvijas sūtnis Vašingtonā Bīlmanis saņem Latvijas Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktora Stegmaņa instrukciju sūtņiem: «Pēdējās dienās Londonā izplatījušās baumas, ka Anglijas valdība apsolījusi Latvijai, ka kara gadījumā ar Vāciju, ja krievi būtu spiesti okupēt Latvijas teritoriju, garantēt pēc karadarbības beigām krievu bruņoto spēku aiziešanu no Latvijas līdz pēdējam vīram, ja vien tagad Latvijas valdība piekristu angļu–krievu garantijas līgumam. Ārlietu ministrija paziņo, ka nekāda tamlīdzīga priekšlikuma no Anglijas valdības nav, nekādas sarunas par to nav notikušas un ka Latvijas nostāja pretoties ar visiem līdzekļiem jebkāda sveša karaspēka ienākšanai zemē nav mainījusies.«

26. jūlijā

Vācijas Ārlietu ministrijas saimnieciskās politikas daļas vadītājs Šnurre pēc priekšniecības rīkojuma uzaicina vakariņās klusā restorānā PSRS vēstniecības lietvedi Astahovu un tirdzniecības delegācijas vadītāju Barbarinu. Sarunās tiek uzsvērta abu valstu politisko interešu kopība un opozīcija pret Rietumu demokrātijām.

2. augustā

Šnurre raksta uz Maskavu Šulenburgam, ka vācu–krievu problēmas patlaban tiekot risinātas lielā steigā un Ribentrops vēlas izjaukt trejsavienības sarunas Maskavā.

3. augustā

Šulenburgs saņem divas īpaši slepenas telegrammas no Ribentropa, kurās viņš informē par sacīto Astahovam, ka no Baltijas līdz Melnajai jūrai Vācijai nav tādu problēmu, kuras nevarētu atrisināt abpusēji apmierinoši. Ribentrops izteicies par vēlmi braukt uz sarunām Maskavā. Šulenburgs atbildē vēsta par Molotova izteikumiem: Vācijas līgumi ar Latviju un Igauniju pierādot Berlīnes apņemšanos respektēt to neatkarību un Vācija esot gatava ievērot krievu vitālās intereses Baltijas valstīs.

11. augustā

Pēc angļu–franču–padomju politisko sarunu pārtraukšanas 7. augustā, Maskavā ierodas militārā resora delegācija.

12. augustā

Pirmajā iespējamās trejsavienības valstu militāro delegāciju sarunu dienā PSRS aizsardzības tautas komisārs Vorošilovs pieprasa līgumā paredzēt padomju armijas transportēšanas tiesības caur Baltiju un Poliju. Pēc tam sabiedrotajiem tiek prasīts kara gadījumā nodrošināt atbalsta ostas Latvijā, Igaunijā un Ālandu salās. Šulenburgs savās piezīmēs norāda, ka angļi esot piekāpušies jautājumā par tiesībām PSRS kara gadījumā ievest karaspēku Baltijas valstīs, arī ja tās to neprasa, bet sarunas atkal iestrēgušas jautājumā par «netiešo agresiju». Vadībai Vācijas vēstnieks Maskavā ziņo, ka Padomju Savienība nolēmusi paplašināt pieeju Baltijas jūrai.

14. augustā

Ribentrops dod rīkojumu Šulenburgam paskaidrot Molotovam, ka Vācijai nav naidīgu nodomu pret PSRS. Starp Melno un Baltijas jūru nav tādu jautājumu, ko abas valstis nevarētu apmierinoši atrisināt, arī par Baltijas jūru, Baltijas valstīm un Poliju. Paziņojums ar tādu saturu sūtnim jānolasa Molotovam, taču norakstu dot aizliegts. Lai vēstījums sasniegtu arī Staļinu, Ārlietu ministrijas valsts sekretārs fon Veiczekers iesaka Šulenburgam uzsvērt, ka, sadarbojoties ar Vāciju, Padomju Savienība saņems «vēlamo drošību» (lasi: Polijas daļu un Baltiju). Dienu vēlāk Molotovs pieņem Šulenburgu.

16. augustā

Fon Veiczekers pieprasa Šulenburgam nekavējoties lūgt pieņemšanu pie Molotova un pateikt, ka Vācija gatava ar PSRS slēgt neuzbrukšanas līgumu uz 25 gadiem, kopīgi garantējot Baltijas valstu patstāvību.

18. augustā

Vācijas Ārlietu ministrijas saimnieciskās politikas daļas vadītājs Šnurre un PSRS tirdzniecības delegācijas vadītājs Barbarins Berlīnē paraksta Vācijas–PSRS tirdzniecības līgumu. Maskava saņem vācu ražojumus, bet Berlīne stratēģiskās izejvielas. Molotovs paziņo, ka Ribentrops 26. vai 27. augustā var ierasties Kremlī.

20. augustā

Jauns rīkojums Šulenburgam panākt, lai Ribentrops tiktu pieņemts Kremlī neuzbrukšanas līguma parakstīšanai vēlākais 23. augustā. Molotovs lūgumam piekrīt. Tikmēr Vācijas sūtnis Tallinā Froveins ziņo, ka Igaunijas ārlietu ministra vietnieks Epiks interesējies par iespēju saņemt vācu palīdzību PSRS uzbrukuma gadījumā.

22. augustā

Kad pasaules prese plaši ziņo par gaidāmā līguma parakstīšanu, ASV sūtnis Rīgā Vailijs Munteram izsaka bažas, vai līdz ar Ribentropa braucienu uz Maskavu baltiešiem nesāksies nedienas. Munters atbild, ka Latvijas valdība baumām netic un paļaujas uz spēkā esošajiem diplomātiskajiem līgumiem.

23. augustā

Pēc ielidošanas Maskavā Ribentrops tiekas ar Staļinu un Molotovu, kam izklāsta vācu piedāvājumu — Vācija vēlētos paturēt teritoriju līdz Daugavai, padomju ziņā atstājot visu, kas tālāk uz austrumiem. Maskavieši piedāvājumu noraida, pieprasot visu Latviju un liekot manīt, ka pretējā gadījumā ministrs var braukt mājās. Ribentrops atgriežas sūtniecībā un prasa instrukcijas Hitleram: «Krievi prasa ietilpināt viņu interešu joslā Liepājas un Ventspils ostas.» Vakarā sarunas atsākas, bet Hitlera atbildes vēl nav, tāpēc vispirms pieņem Vācijas–PSRS neuzbrukšanas līgumu. Īsi pirms pusnakts fīrera pozitīvā atbilde ir klāt. Tā naktī uz 24. augustu Kremlī Ribentrops Vācijas valdības vārdā un Molotovs padomju valdības vārdā divos eksemplāros — vācu un krievu valodā — paraksta «Slepeno papildprotokolu pie 1939. gada 23. augusta Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma». Eiropas sadale ir notikusi. Polija ir pārdalīta, bet uz Baltijas valstīm attiecas teksts: «Teritoriāli politisku pārvērtību gadījumā Baltijas valstu (arī Somijas) telpā Lietuvas ziemeļu robeža vienlaicīgi ir arī Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža.» Vēlāk gan arī Lietuva nonāk padomju «interešu sfērā».

25. augustā

Norūpējies par papildprotokola slepenības saglabāšanu, Ribentrops liek Šulenburgam gādāt, lai visi iesaistītie sūtniecības darbinieki ar parakstu apzvēr klusēt par valsts noslēpumu. Taču viens no viņiem — Hanss Hervarts fon Bitenfelds jau 24. augusta rītā par līgumu bija pavēstījis savam draugam ASV diplomātam Čārlzam Bolenam. No amerikāņiem par notikušo uzzina briti, bet Latviju ziņa sasniedz neoficiāli, caur sūtni Berlīnē Krieviņu, kuram savukārt to bija pačukstējis Vācijas Ārlietu ministrijas darbinieks fon Raups.

7. oktobrī

Ribentrops ar telegrammu «nr. 328» informē sūtņus Rīgā un Tallinā par Igaunijas, Latvijas un Somijas nodošanu PSRS pārziņā.