Molotova-Ribentropa
nozieguma hronika
«Latvijas
Avīze»
Jau pēc dažām dienām, 23. augustā, apritēs 65.
gadskārta, kopš Maskavā hitleriskās Vācijas emisāri un staļiniskās Padomju
Savienības varenie nodevīgi vienojās par Austrumeiropas sadalīšanu. MolotovaRibentropa
pakta slepenais papildprotokols pielika punktu Baltijas un arī Polijas
neatkarībai. Tam vajadzēja notikt arī ar Somiju, bet tur padomju karapūļus
gaidīja nepatīkams pārsteigums. Pārējās teritorijās realizēt Maskavas
vienošanos bija vien tehnikas jautājums. Taču pakts neradās tukšā vietā. Tā
priekšspēle bija sarežģītās diplomātiskās kombinācijas Vācijas un PSRS starpā.
«Latvijas Avīze» publicē Latviešu virsnieku apvienības sagatavoto hronoloģisko
pārskatu par 1939. gada notikumiem, kas noveda līdz 23. augusta naktij.
22. aprīlī
Vācijas Ārlietu ministrijas valsts
sekretārs fon Veiczekers telegrammā Vācijas sūtnim Rīgā fon Kocem ziņo: Vācijas
vēstniecībai Londonā ir ziņas, ka Anglija ierosinājusi, lai PSRS piedāvā
Latvijai, Igaunijai un Polijai militāru palīdzību agresijas gadījumam, ja tās
to prasītu. Ja Kremlis šādu priekšlikumu izsaka Latvijai, sūtnim tas tūdaļ
jāpaziņo Berlīnei.
3. maijā
PSRS ārlietu tautas komisāra amatā
ebreju Ļitvinovu, acīmredzot lai izdabātu Vācijai, nomaina Molotovs.
5. maijā
Vācijas propagandas lietu ministrs
Gebelss norāda masu informācijas līdzekļiem atturēties no asiem vārdiem Padomju
Savienības virzienā
12. maijā
Pēc vairāk nekā 100 dienu
ilgas «tirgošanās» izjūk mēģinājums vienoties par PSRSAnglijasFrancijas
politisku savienību. No Hitlera Staļins cerēja iegūt vairāk.
20. maijā
Molotovs ieminas Vācijas vēstniekam
Maskavā Šulenburgam, ka PSRSVācijas ekonomiskās sadarbības sarunām vajadzētu
arī «politisko bāzi».
30. maijā
Fon Veiczekers telegrafē sūtnim Maskavā
Šulenburgam: «Pretēji mūsu līdzšinējai nostājai mēs tagad esam nolēmuši uzņemt
sakarus ar Padomju Savienību.» Pēc tam atsevišķā telegrammā sūtniecības
padomniekam Helgeram tiek norādīts nodibināt sakarus ar ārējās tirdzniecības
tautas komisāru Mikojanu.
31. maijā
PSRS Augstākās padomes 3. sesijā
Molotovs prasa, lai Anglijas un Francijas priekšlikumi par militāras savienības
slēgšanu iekļautu arī Baltijas valstis.
3. jūnijā
Vācijas vēstnieks Londonā fon
Dirksens ziņo uz Berlīni, ka padomjuangļufranču sarunās Maskava iecirtīgi
prasa paredzēt PSRS garantijas Baltijas valstīm ar tiesībām sarkanajai armijai
rīkoties arī «netiešu draudu» gadījumā, tiklīdz PSRS jūtas apdraudēta. Tas
nozīmē, ka rietumvalstīm būtu jāpiekrīt, ja Padomju Savienība vācu agresijas
gadījumā okupētu Baltijas valstis pret to gribu.
5. jūnijā
Vācijas vēstnieks Maskavā
Šulenburgs brīdina Ārlietu ministriju Berlīnē, ka Kremlis paredzamo
VācijasPSRS neuzbrukšanas līgumu var mēģināt izmantot, lai panāktu no Anglijas
un Francijas piekrišanu Maskavas nodomiem Baltijā.
6. jūnijā
Vācijas Ārlietu ministrijas
Politiskā departamenta direktors Grundhers atzīmē: «Saņemta informācija, ka
Anglijas spiediens uz Latviju un Igauniju, lai tās pieņemtu krievu
«protektorātu», bijis nesekmīgs. Abas valstis tiecas pēc neuzbrukšanas līguma
ar Vāciju, kas tām palīdzēšot pretoties angļu un krievu politiskajam
spiedienam.«
7. jūnijā
Latvijas ārlietu ministrs Munters
un Ribentrops Berlīnē paraksta LatvijasVācijas neuzbrukšanas līgumu uz
10 gadiem. Abas līgumslēdzējpuses apņemas nekādā gadījumā viena pret otru
nekarot vai pielietot citu vardarbību, bet, ja to dara kāda trešā valsts,
līgumslēdzējpuses nekādā veidā to neatbalsta. Pievienotajā protokolā teikts:
«Ja vienai līgumslēdzējpusei rodas konflikts ar kādu trešo varu, otras
līgumslēdzējpuses sadarbošanās vispārējas neitralitātes noteikumu robežās ar šo
varu (piemēram, preču apmaiņa), netiek uzskatīta par šīs trešās varas neatļautu
atbalstu.» Pēc līguma noslēgšanas Munteru sūtņa Krieviņa un Ribentropa
klātbūtnē pieņem Hitlers. Audience ilga 55 minūtes.
10. jūnijā
Molotovs norāda PSRS vēstniekiem
Londonā un Parīzē, ka AnglijasFrancijasPSRS trejsavienības sarunām nebūs
panākumu, ja tās neparedzēs garantijas Baltijas valstīm kaut pret to gribu.
12. jūnijā
Latvijas diplomāti paziņo Anglijas
Ārlietu ministrijai, ka ārvalstu garantijas ir pret Latvijas neitralitātes
politiku. Tajā pašā dienā «Pravda» raksta: «Baltijas valstu aizsardzība ir
Padomju Savienības dziļākā interese. Padomju Savienība ir ieinteresēta Baltijas
valstu aizsardzībā pret agresiju.(..) Mieru mīlošā Padomju Savienība vēlas
aizsargāt Baltijas valstis viņu pašu interesēs.«
14. jūnijā
PSRS vēstniecības lietvedis Berlīnē
Astahovs izsakās Bulgārijas sūtnim Dragovam, ka Kremlis svārstās starp
savienību ar rietumniekiem un tuvināšanos Vācijai. Tuvāka tomēr esot pēdējā
iespēja, jo Maskava baidās no vācu iebrukuma caur Baltijas valstīm. Ja Vācija
deklarētu, ka neuzbruks PSRS, varētu noslēgt neuzbrukšanas līgumu. Dragovs to
tūdaļ paziņo vāciešiem, un 16. jūnijā Ribentrops atzīstas Japānas sūtnim Romā,
ka Vācija slēgs atbilstošu līgumu ar PSRS.
16. jūnijā
Vācijas sūtnis Romā fon Makensens
ziņo par PSRS sūtniecības padomnieka izteikumu, ka Maskava neatstāšoties no
savām prasībām pēc Baltijas. Latvijas un Igaunijas neuzbrukšanas līgums ar
Vāciju esot vien «līgums starp kaķi un peli».
22. jūnijā
Latvijas un Igaunijas sūtņi Maskavā
Kociņš un Reijs izsaka bažas Anglijas sarunvedēju delegācijas vadītājam
Strengam par Baltijas valstu suverenitātes upurēšanu trejsavienības vārdā.
26. jūnijā
Vācijas sūtnis Helsinkos Blihers
telegrafē uz Berlīni: Somijas ārlietu ministrs Erko pieminējis Vācijas
gatavošanos sakarā tuvināšanos ar PSRS ieskaitīt Baltiju padomju interešu
sfērā. Blihers lūdz instrukcijas, kā izturēties šajā jautājumā.
29. jūnijā
Blihers Helsinkos saņem atbildi uz
savu pieprasījumu: «Baumas, ka Vācija nolēmusi atstāt Baltijas valstis krievu
interešu lokā, ir ļaunprātīgi izdomājumi, lai traucētu Vācijas attiecībām ar
Baltijas valstīm. Pašreizējās vācukrievu sarunas rit tikai par saimnieciskiem
sakariem. Maskava ar «netiešās agresijas» formulu vēlas panākt tiesības
iejaukties Baltijas valstu iekšējās lietās.«
2. jūlijā
Anglijas un Francijas delegācija
sarunām Maskavā vienojas, ka militāra palīdzība Baltijas valstīm sniedzama
tikai tieša uzbrukuma gadījumā, ja tā tiek lūgta. Molotovs 3. jūlijā stingri
pieprasa, lai sabiedrotie pieņem arī «netiešās agresijas» klauzulu, kas paredz
«palīdzību» pret baltiešu gribu.
3. jūlijā
Latvijas, Igaunijas un Somijas
sūtņi Londonā paziņo, ka viņu valstis nevēlas, lai tiktu pieminētas
trejsavienības līgumā Maskavā.
8. jūlijā
Latvijas sūtnis Vašingtonā Bīlmanis
saņem Latvijas Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktora Stegmaņa
instrukciju sūtņiem: «Pēdējās dienās Londonā izplatījušās baumas, ka Anglijas
valdība apsolījusi Latvijai, ka kara gadījumā ar Vāciju, ja krievi būtu spiesti
okupēt Latvijas teritoriju, garantēt pēc karadarbības beigām krievu bruņoto
spēku aiziešanu no Latvijas līdz pēdējam vīram, ja vien tagad Latvijas valdība
piekristu angļukrievu garantijas līgumam. Ārlietu ministrija paziņo, ka nekāda
tamlīdzīga priekšlikuma no Anglijas valdības nav, nekādas sarunas par to nav
notikušas un ka Latvijas nostāja pretoties ar visiem līdzekļiem jebkāda sveša
karaspēka ienākšanai zemē nav mainījusies.«
26. jūlijā
Vācijas Ārlietu ministrijas
saimnieciskās politikas daļas vadītājs Šnurre pēc priekšniecības rīkojuma
uzaicina vakariņās klusā restorānā PSRS vēstniecības lietvedi Astahovu un
tirdzniecības delegācijas vadītāju Barbarinu. Sarunās tiek uzsvērta abu valstu
politisko interešu kopība un opozīcija pret Rietumu demokrātijām.
2. augustā
Šnurre raksta uz Maskavu
Šulenburgam, ka vācukrievu problēmas patlaban tiekot risinātas lielā steigā un
Ribentrops vēlas izjaukt trejsavienības sarunas Maskavā.
3. augustā
Šulenburgs saņem divas īpaši
slepenas telegrammas no Ribentropa, kurās viņš informē par sacīto Astahovam, ka
no Baltijas līdz Melnajai jūrai Vācijai nav tādu problēmu, kuras nevarētu
atrisināt abpusēji apmierinoši. Ribentrops izteicies par vēlmi braukt uz
sarunām Maskavā. Šulenburgs atbildē vēsta par Molotova izteikumiem: Vācijas
līgumi ar Latviju un Igauniju pierādot Berlīnes apņemšanos respektēt to
neatkarību un Vācija esot gatava ievērot krievu vitālās intereses Baltijas
valstīs.
11. augustā
Pēc angļufrančupadomju politisko
sarunu pārtraukšanas 7. augustā, Maskavā ierodas militārā resora delegācija.
12. augustā
Pirmajā iespējamās trejsavienības
valstu militāro delegāciju sarunu dienā PSRS aizsardzības tautas komisārs
Vorošilovs pieprasa līgumā paredzēt padomju armijas transportēšanas tiesības
caur Baltiju un Poliju. Pēc tam sabiedrotajiem tiek prasīts kara gadījumā
nodrošināt atbalsta ostas Latvijā, Igaunijā un Ālandu salās. Šulenburgs savās
piezīmēs norāda, ka angļi esot piekāpušies jautājumā par tiesībām PSRS kara
gadījumā ievest karaspēku Baltijas valstīs, arī ja tās to neprasa, bet sarunas
atkal iestrēgušas jautājumā par «netiešo agresiju». Vadībai Vācijas vēstnieks
Maskavā ziņo, ka Padomju Savienība nolēmusi paplašināt pieeju Baltijas jūrai.
14. augustā
Ribentrops dod rīkojumu Šulenburgam
paskaidrot Molotovam, ka Vācijai nav naidīgu nodomu pret PSRS. Starp Melno un
Baltijas jūru nav tādu jautājumu, ko abas valstis nevarētu apmierinoši
atrisināt, arī par Baltijas jūru, Baltijas valstīm un Poliju. Paziņojums ar
tādu saturu sūtnim jānolasa Molotovam, taču norakstu dot aizliegts. Lai
vēstījums sasniegtu arī Staļinu, Ārlietu ministrijas valsts sekretārs fon
Veiczekers iesaka Šulenburgam uzsvērt, ka, sadarbojoties ar Vāciju, Padomju
Savienība saņems «vēlamo drošību» (lasi: Polijas daļu un Baltiju). Dienu vēlāk
Molotovs pieņem Šulenburgu.
16. augustā
Fon Veiczekers pieprasa Šulenburgam
nekavējoties lūgt pieņemšanu pie Molotova un pateikt, ka Vācija gatava ar PSRS
slēgt neuzbrukšanas līgumu uz 25 gadiem, kopīgi garantējot Baltijas valstu
patstāvību.
18. augustā
Vācijas Ārlietu ministrijas
saimnieciskās politikas daļas vadītājs Šnurre un PSRS tirdzniecības delegācijas
vadītājs Barbarins Berlīnē paraksta VācijasPSRS tirdzniecības līgumu. Maskava
saņem vācu ražojumus, bet Berlīne stratēģiskās izejvielas. Molotovs paziņo, ka
Ribentrops 26. vai 27. augustā var ierasties Kremlī.
20. augustā
Jauns rīkojums Šulenburgam panākt,
lai Ribentrops tiktu pieņemts Kremlī neuzbrukšanas līguma parakstīšanai
vēlākais 23. augustā. Molotovs lūgumam piekrīt. Tikmēr Vācijas sūtnis Tallinā
Froveins ziņo, ka Igaunijas ārlietu ministra vietnieks Epiks interesējies par
iespēju saņemt vācu palīdzību PSRS uzbrukuma gadījumā.
22. augustā
Kad pasaules prese plaši ziņo par
gaidāmā līguma parakstīšanu, ASV sūtnis Rīgā Vailijs Munteram izsaka bažas, vai
līdz ar Ribentropa braucienu uz Maskavu baltiešiem nesāksies nedienas. Munters
atbild, ka Latvijas valdība baumām netic un paļaujas uz spēkā esošajiem
diplomātiskajiem līgumiem.
23. augustā
Pēc ielidošanas Maskavā Ribentrops
tiekas ar Staļinu un Molotovu, kam izklāsta vācu piedāvājumu Vācija
vēlētos paturēt teritoriju līdz Daugavai, padomju ziņā atstājot visu, kas tālāk
uz austrumiem. Maskavieši piedāvājumu noraida, pieprasot visu Latviju un liekot
manīt, ka pretējā gadījumā ministrs var braukt mājās. Ribentrops atgriežas
sūtniecībā un prasa instrukcijas Hitleram: «Krievi prasa ietilpināt viņu interešu
joslā Liepājas un Ventspils ostas.» Vakarā sarunas atsākas, bet Hitlera
atbildes vēl nav, tāpēc vispirms pieņem VācijasPSRS neuzbrukšanas līgumu. Īsi
pirms pusnakts fīrera pozitīvā atbilde ir klāt. Tā naktī uz 24. augustu Kremlī
Ribentrops Vācijas valdības vārdā un Molotovs padomju valdības vārdā divos
eksemplāros vācu un krievu valodā paraksta «Slepeno
papildprotokolu pie 1939. gada 23. augusta Vācijas un PSRS neuzbrukšanas
līguma». Eiropas sadale ir notikusi. Polija ir pārdalīta, bet uz Baltijas valstīm
attiecas teksts: «Teritoriāli politisku pārvērtību gadījumā Baltijas valstu
(arī Somijas) telpā Lietuvas ziemeļu robeža vienlaicīgi ir arī Vācijas un PSRS
interešu sfēru robeža.» Vēlāk gan arī Lietuva nonāk padomju «interešu sfērā».
25. augustā
Norūpējies par papildprotokola
slepenības saglabāšanu, Ribentrops liek Šulenburgam gādāt, lai visi iesaistītie
sūtniecības darbinieki ar parakstu apzvēr klusēt par valsts noslēpumu. Taču
viens no viņiem Hanss Hervarts fon Bitenfelds jau 24. augusta rītā par
līgumu bija pavēstījis savam draugam ASV diplomātam Čārlzam Bolenam. No
amerikāņiem par notikušo uzzina briti, bet Latviju ziņa sasniedz neoficiāli,
caur sūtni Berlīnē Krieviņu, kuram savukārt to bija pačukstējis Vācijas Ārlietu
ministrijas darbinieks fon Raups.
7. oktobrī
Ribentrops ar telegrammu «nr. 328»
informē sūtņus Rīgā un Tallinā par Igaunijas, Latvijas un Somijas nodošanu PSRS
pārziņā.